Viņš dzīvoja Ziepniekkalnā, vietā, kur pat naktī nav drošs. Vienā traki zibeņojošā naktī, Jāzepiņš pamanija zibeni, zigzagotu kā Vecrīgas ielas. Kling! Tā ir zīme, teica viņa labais velniņš! Jāiet uz veikalu pēc saulespuķu sēklām, kuras šajā gadalaikā garšoja četrkārt garšīgāk nekā vakar. Velkot ūzas sev kājās, viņš redzēja kā ieņaudas kaķis, mazs, pūkains kā dzelzs pūka. Viņš izgāja kāpņu telpā, protams atverot dzīvokļa durvis, kurām vairs sen jau nebija mēnessgaismā mirdzošā ezera spīdums.
Izejot no kāpņutelpas, tautā pazīstamas kā podģjests, Jāzepiņš saskatija baisu stāvu, kas izrādās bija viņa bērnības draugs, ar iesauku Baisais stāvs. Baisais stāvs teica: “Yo, jāzizzi, mars šodien pārsteidzoši tuvs Zemei. Pēc semuškām ej, ja?”. Un tā viņi abi devās ceļā.
Ceļā viņiem gadijās visvisādī brīnumi, pārdabiski.
Sākot ar melnu bembi zem vienstāvu mājas loga, no kura skanēja: “čornij bumer, pod aknooom.“. Viens no bembja iedzīvotājiem uzsauca lai dai cigaretu. Abi varoņi gāja kā mēmas zivis gaisā. Nenosakāmās rases iedzīvotājs sarkastiski turpināja: “Ķipa nekurim, nepjom? SPORTSMEN, vlje?“. Turpinot ignorējot abi varoņi sķērsoja šo bīstamo zonu, labi ka tas bija tikai cietums ar neuzpirkto apsardzi. Viņi tik nodomāja – kā var pārmest pār sētu bembi?
Beidzot ar maziem spoka bērniņiem, kuri bija tik šausmīgi ka gļēvulim, Baisajam stāvam, sāka trīcēt kreisās nāss apakša. Šo galvu reibinošo situāciju atrisināja attapīgais Jāzapiņš. Viņš bija tik acīgs, kā ērglis zoodārzā, ka pamanija, ka tie spoku bērni atrodas kinderolā. Baisas stāvs tikai noteica: “Ah, nevajadzēja pavadīt pamatskolu klubā tornādo, spēlējot cēes.”.
Beidzās viss laimīgi, kā nu šādos gadijumos praktiski vienmēr viss beidzas. Atnākuši mājās ar brīnumjaukajām saulespuķu sēkliņām, viņi norija mēles. Bet pat bez garšas, viņi izjuta labo sajūtu ēdot šās lietiņas. Jāzepīņs tik nopūtās: “Fantāzija, tā tik ir štelle.“
Viņiem beidzās sēkliņas un viņi sāka gaidīt zibeni…
