Latvijas prezidents

Balsošana ir beigusies. Klusums pirms slēgtās balsošanas rezultātu paziņošanas.
Orators paziņo: “Par Latvijas prezidentu kļūst – Valdis Zatlers.”

No zāles:
- Paldies dievam!
No zāles otras puses:
- Paldies Šķēlem.

Sejas tuss.

Latvijas pilsētā Jūrmalā, precīzāk Majoros, notiek kārtējais portāla face.lv tuss. Visi priecājas, jautrojas, danco un elpo. Kā jau ierasts visi apsriež savu vecāku biezumu, populiritāti.

Pašā disenes vidū,  viens no portāla lietotājiem, un sāk diologu ar nekad neredzētu cilvēku.

- YO! Mca, cik tad tev ir populirtāte?
- Es atvainojos, bet es nēsmu šajā portālā reģistrēts.

Visā zālē nodziest gaismas, vienīgais degošais prožektors pagriežas pret to būtni. Mūzika pusmastā apraujas. Viss draudzīgais portāla kolektīvs, tik pat draudzīgi noģībst. Tikai viens paspēj ieteikties: “WHY GOD, WHY?”.

Online? YEAH!

Kā visa Latvija, un arī pasaule, es arī rakstīšu murgus blogu. Es nerakstīšu par nekādām (nekad nesaki, nekad..) tech lietām, politiku vai blogošanu, bet centīšos rakstīt kautko smieklīgu murgainu. Ceru ka kādam patiks.

Vēlu veiksmi sev, un protams arī sev.

Jāzepiņa gājiens

Viņš dzīvoja Ziepniekkalnā, vietā, kur pat naktī nav drošs. Vienā traki zibeņojošā naktī, Jāzepiņš pamanija zibeni, zigzagotu kā Vecrīgas ielas. Kling! Tā ir zīme, teica viņa labais velniņš! Jāiet uz veikalu pēc saulespuķu sēklām, kuras šajā gadalaikā garšoja četrkārt garšīgāk nekā vakar. Velkot ūzas sev kājās, viņš redzēja kā ieņaudas kaķis, mazs, pūkains kā dzelzs pūka. Viņš izgāja kāpņu telpā, protams atverot dzīvokļa durvis, kurām vairs sen jau nebija mēnessgaismā mirdzošā ezera spīdums.

Izejot no kāpņutelpas, tautā pazīstamas kā podģjests, Jāzepiņš saskatija baisu stāvu, kas izrādās bija viņa bērnības draugs, ar iesauku Baisais stāvs. Baisais stāvs teica: “Yo, jāzizzi, mars šodien pārsteidzoši tuvs Zemei. Pēc semuškām ej, ja?”. Un tā viņi abi devās ceļā.

Ceļā viņiem gadijās visvisādī brīnumi, pārdabiski.

Sākot ar melnu bembi zem vienstāvu mājas loga, no kura skanēja: “čornij bumer, pod aknooom.“. Viens no bembja iedzīvotājiem uzsauca lai dai cigaretu. Abi varoņi gāja kā mēmas zivis gaisā. Nenosakāmās rases iedzīvotājs sarkastiski turpināja: “Ķipa nekurim, nepjom? SPORTSMEN, vlje?“. Turpinot ignorējot abi varoņi sķērsoja šo bīstamo zonu, labi ka tas bija tikai cietums ar neuzpirkto apsardzi. Viņi tik nodomāja – kā var pārmest pār sētu bembi?

Beidzot ar maziem spoka bērniņiem, kuri bija tik šausmīgi ka gļēvulim, Baisajam stāvam, sāka trīcēt kreisās nāss apakša. Šo galvu reibinošo situāciju atrisināja attapīgais Jāzapiņš. Viņš bija tik acīgs, kā ērglis zoodārzā, ka pamanija, ka tie spoku bērni atrodas kinderolā. Baisas stāvs tikai noteica: “Ah, nevajadzēja pavadīt pamatskolu klubā tornādo, spēlējot cēes.”.

Beidzās viss laimīgi, kā nu šādos gadijumos praktiski vienmēr viss beidzas. Atnākuši mājās ar brīnumjaukajām saulespuķu sēkliņām, viņi norija mēles. Bet pat bez garšas, viņi izjuta labo sajūtu ēdot šās lietiņas. Jāzepīņs tik nopūtās: “Fantāzija, tā tik ir štelle.“

Viņiem beidzās sēkliņas un viņi sāka gaidīt zibeni…